Dāvana, ko pasniedzu pats sev
Esmu grāmatvedis. Jā, vēl viens. Bet ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka līdz trīsdesmit piecu gadu vecumam es biju iemācījies vienu lietu – kontrolēt visu. Budžetus, grafikus, emocijas, pat to, cik kafijas tasīšu dienā izdzeru (divas, trešā jau ir greznība). Mana dzīve bija kā perfekti noregulēts pulkstenis. Rīta celšanās septiņos, brokastis astoņos, darbs no deviņiem līdz pieciem, tad sports, tad vakariņas, tad gulēt. Katru dienu. Bez izņēmumiem. Draugi smējās, ka man ir obsesīvi kompulsīvi traucējumi. Varbūt viņiem taisnība. Bet es to saucu par kārtību.
Viena lieta, ko nekontrolēju, bija mana māte. Viņai diagnosticēja artrītu pirms gada. Tagad viņai vajadzīgs īpašs krēsls – tāds ar pacelšanas mehānismu, lai viņa var piecelties bez palīdzības. Tādi maksā četrsimt eiro. Četri simti, kuriem man nebija. Man ir uzkrājumi, jā, bet tie atlicināti jumta remontam, un jumts jau tek. Es sēdēju savā kabinetā, skatījos uz cipariem ekrānā un domāju – kā lai sadala naudu, kad tās nepietiek? Tā ir grāmatveža dilemma. Skaiti, rēķini, bet galu galā atbilde ir viena – tev vajag vairāk.
Toreiz, kad kolēģis Edgars pusdienu laikā pieminēja vavada casino, es pasmējos. “Tu taču neesi nopietns,” es teicu. “Azartspēles ir stulbākais veids, kā tērēt naudu.” Edgars paraustīja plecus. “Varbūt. Bet manā gadījumā tā nopirka jaunu klēpjdatoru.” Es nepadevos. Pagāja vēl divas nedēļas. Es sēdēju vakarā mājās, vēlu, pēc tam, kad māte man piezvanīja un teica, ka viņai sāp ceļgals un nevarot aiziet līdz veikalam. Es noliku telefonu, aizvēru acis un domāju. Un tad es atvēru savu privāto kontu un ieraudzīju, ka tur ir tieši četrdesmit eiro – kabatas nauda, ko tērēju muļķībām.
Es atvēru vavada casino. Reģistrējos. Ieliku visus četrdesmit. Sēdēju pie galda, pirksti uz klaviatūras, un sajutos kā nodevējs. Visi mani principi, visa sistēma – aizgāja pa logu vienā vakarā. Es izvēlējos spēli ar kārtīm. Vienkāršu – “blackjack” variantu, kur dīleris ir dators. Sākumā es zaudēju. No četrdesmit palika divdesmit. Es nodomāju – labi, vismaz es pamēģināju. Bet tad es uzvarēju. Divdesmit kļuva četrdesmit. Četrdesmit – sešdesmit.
Tā turpinājās stundu. Es ieguvu ritmu. Likmes nelielas, soli pa solim, tāpat kā savā darbā. Tikai šeit atšķirībā no biroja, es redzēju rezultātu uzreiz. Nekādu gaidīšanas, nekādu atļauju. Kad es beidzot apstājos un paskatījos uz bilanci, tur bija četri simti divdesmit eiro. Četri simti divdesmit. Tieši tik, cik vajadzēja krēslam. Man plaukstas svīda. Es nospiedu “izņemt”. Pēc dažām minūtēm nauda jau bija manā kontā.
Es nevarēju aizmigt. Visu nakti gulēju, skatījos griestos un domāju. Vai tas bija prāts? Veiksme? Nejaušība? Es, cilvēks, kurš dzīvo pēc tabulām un grafikiem, vienā vakarā uzvarēju tik daudz, cik parasti krāju mēnešiem. Nākamajā rītā es pasūtīju krēslu. Tas atbrauca pēc trim dienām. Kad māte apsēdās tajā un mehānisms pacēla viņu viegli kā spalvu, viņa pasmaidīja. Tāds smaids, kādu nebiju redzējis kopš tēva aiziešanas. “Tu esi labs dēls,” viņa teica. Šīs četras vārdi bija vērtīgāki par jebkuru laimestu.
Bet stāsts ar to nebeidzās. Nedēļu vēlāk es atkal atvēru vavada casino. Nevis tāpēc, ka vajadzēja naudu. Bet tāpēc, ka gribēju saprast. Vai tas bija tikai viens notikums, vai arī man tiešām ir kāda sajūta? Es ieliku piecdesmit eiro. Un zaudēju. Vēl piecdesmit. Zaudēju. Tajā brīdī es sapratu to, ko visi gudrie saka – kazino vienmēr uzvar ilgtermiņā. Bet es arī sapratu kaut ko citu. Man nav jābūt ilgtermiņā. Man pietiek ar to vienu reizi, kad tas bija vajadzīgs.
Kopš tā laika es spēlēju reti. Iespējams, divas trīs reizes mēnesī. Nelielas summas, ko nebaidos zaudēt. Un es vairs neuztveru to kā veidu, kā nopelnīt. Es to uztveru kā atpūtu. Kā spēli. Tāpat kā kāds spēlē datorspēles vai risina krustvārdu mīklas. Tikai man patīk risks. Patīk tā sajūta, kad bumbiņa ruletē apstājas uz tava skaitļa. Tā ir kā maza uzvara pār ikdienu.
Tas krēsls joprojām stāv manas mātes dzīvoklī. Katru reizi, kad viņa pieceļas, mehānisms rada klusu zumoņu. Tā ir skaņa, kas man atgādina, ka dažreiz ir vērts atkāpties no noteikumiem. Ka dzīve nav tikai tabulas un budžeti. Dažreiz tā ir ticība. Un dažreiz tā ir vavada casino vēlā piektdienas vakarā, kad tu liec uz līnijas ne tikai naudu, bet arī savus principus. Un uzvarēt nav pats galvenais. Galvenais ir nebaidīties pamēģināt.