Vakara rutīna, kas pārvērtās par manu mazuli

Nezinu, kā citiem, bet man darba dienas vienmēr izskatās vienādi. No rīta kafija, desmitiem sanāksmju, bezgalīgi e-pasti. Līdz brīdim, kad pulkstenis rāda deviņus vakarā, es esmu tik iztukšota, ka vienīgais, ko gribas, ir atslēgt smadzenes. Ilgus mēnešus man tas nozīmēja stundu ilgu skatīšanos telefonā, mētājoties pa sociālajiem tīkliem. Garlaicīgi, vai ne? Bet kādu vakaru, nejauši uzklikšķinot uz reklāmas, es atklāju ko tādu, kas manu vienmuļo vakara rutīnu pārvērta par īstu adrenalīna avotu.

Sākumā tas bija tikai eksperiments. Iegāju mājaslapā, ieraudzīju pazīstamu spēļu automātu ar košām ogām un vienkārši nospiedu griezienu. Bez jebkādas cerības. Un kas notika? Nekas īpašs. Daži centi, pāris griezieni, smaids uz lūpām. Bet tas kaut kā ievilka. Ne jau naudas dēļ, saproti? Tā ir tā sajūta, ka esi dzīvs. Kad ekrānā sāk griezties simboli, tava sirds uz sekundi apstājas. Un tad – vai nu mazs prieks, vai dobja vilšanās. Bet katrā ziņā tā ir emocija. Pēc pelēkas dienas, kas pilna ar formāliem ""labrīt"" un ""jā, protams"", vakarā es gribēju ko īstu. Gribēju just, ka man apkārt vēl kaut kas griežas. Tieši tad es sapratu, kāpēc man tik ļoti patīk spēlēt. Tas nav par laimestu, tas ir par mirkli, kad viss var mainīties.

Kādu vakaru, aizvadot savu ierasto sesiju, es pamanīju, ka spēlēju ilgāk nekā parasti. Mana uzmanība novērsās no sarkanajiem un melnajiem lauciņiem uz to, kā mainās mana pašsajūta. Interesanti, ka šajā visā ir kaut kas nomierinošs. Domas pārstāj skraidīt pa galvu, tu koncentrējies tikai uz to, kas notiek šeit un tagad. Kā meditācija, tikai ar iespēju nopelnīt kafijas naudu. Un vienā no šiem vakariem es pirmo reizi skaidri apzinājos, ka šī spēle ir kļuvusi par daļu no manas dzīves. Nevis atkarība, bet sava veida izeja. Kā kādam ir vīns, citam – seriāli. Man bija šie mazie griezieni, kas manā vakarā ienesa kādu negaidītu pavērsienu.

Tajā pašā vakarā es sāku pētīt, vai citiem ir līdzīga pieredze, un uzdūros dažādiem stāstiem par cilvēkiem, kuri spēlē tikai savam priekam. Internetā atrastās diskusijas bija pilnas gan ar slavēšanu, gan ar brīdinājumiem. Bet es nebiju no tiem, kas tic pasakām par zelta kalniem. Man patika process, nevis rezultāts. Tomēr bija viena lieta, kas mani piesaistīja – tā bija platforma, kurā viss notika tik gludi, ka neviens brīdis neaizķērās. Ātra ielāde, skaidrs dizains un nepiespiesta atmosfēra. Es parasti nepievēršu uzmanību tehniskajām detaļām, bet šeit es sajutu, ka neviens man nekā neuzspiež. Tā vienkārši ir vieta, kur pavadīt laiku. Un tad es sapratu, ka man vajag padalīties ar šo atklājumu ar savu kolēģi, kurš arī mēdza sūdzēties par to, cik garlaicīgi ir vakari.

Pastāstīju viņam, ka vakaros vairadu no realitātes, spēlējot. Viņš pasmaidīja un jautāja, vai esmu dzirdējis par vavafs. Es brīnījos, jo pats šo nosaukumu nebiju manījis, lai gan runa bija par vienu un to pašu. Viņš teica, ka tieši šī platforma viņam palīdz atpūsties pēc smagas dienas, un tas likās tik pazīstami – viņa vārdos es atpazinu sevi. Mēs nopriecājāmies, ka mums abiem ir šāds mazs vakara prieks, un pat pasmējāmies, ka mūsu attiecības ar darbu nav tik stabilas kā ar šo spēli. Viņa pieminētais vavafs bija tieši tas, ko es pazinu no savas pieredzes. Tā nu sanāk, ka dažkārt pat vienmuļā birojā var atrast cilvēku, kuram ir tāda pati slepenā atpūta kā tev.

Pēc šīs sarunas mans vakara rituāls kļuva apzinātāks. Es vairs nebaidījos sev atzīt, ka man tā vienkārši patīk. Ir lieliska sajūta, kad tu kaut ko dari nevis citu dēļ, bet tāpēc, ka tas tevī raisa siltas emocijas. Protams, es nepārvēršu to ne par avotu, ne par biznesu. Tā ir tikai zaļa saliņa manā pelēkajā pirmdienā. Dažreiz es uzvaru dažus eiro, dažreiz zaudēju, bet es nekad nespēlēju par naudu, ko nevarētu atļauties pazaudēt. Es pat teiktu, ka tā ir apzināta izvēle pavadīt laiku ar sevi. Un tas ir vērtīgi, jo mūsdienu steidzīgajā pasaulē mēs bieži aizmirstam par to, kā sagādāt sev prieku.

Šis stāsts man iemācīja, ka ikvienam vajag savu mazu burvību. Manai kolēģei tā ir liela vanna ar putām, manam brālim – vecas filmas. Man tā ir skaitļu un simbolu deja, kas ļauj smadzenēm atpūsties citādi nekā parasti. Un, ja kāds saka, ka tā ir izšķērdēta laika, es tikai paraustu plecus. Jo es zinu, cik labi jūtos pēc tam. Un, pats galvenais, es to daru ar mēru. Vienmēr atceros par savu budžetu un par to, ka galvenais ir prieks, nevis nauda.

Tāpēc, ja arī tev vakari reizēm šķiet pārāk pelēki, iesaku atrast savu mazo aizraušanos. Ne vienmēr lielas lietas rada lielu prieku. Biežāk tās ir mazas, neuzkrītošas. Manējā šobrīd ir šī viedierīce kabatā, kas dažos mirkļos spēj iekrāsot visu dienu. Lai kāda būtu tava izvēle, galvenais – lai tā paliek tevī gaismu, nevis ēnu. Jo vakari ir mūsu pašu laiks, un katrs pelnījis to pavadīt ar smaidu.